ѡ҆сѣнѧ́ѧй [осеняяй]
ГлтНЗ ‹Ѡ҆сѣнѧ́ѧ› (‹– ѧ́ѧй›) (ἐπισκιάζων, qui in umbravit, inumbrans) – осеняющий. Мк 9:7□ бы́сть ѡ҆́блакъ ѡ҆сѣнѧ́ѧ и҆̀хъ.
чс 5 ВЗ=1
gr ѡсѣня́ти: V,ipf,tran; partcp,praes,act,plen,sg,m/n,nom
См· ѡ҆сѣнѧ́ющїй ѡ҆сѣнѧ́ти